Elastība jeb mīti un priekšstati par to, kādam jābūt “īstam” jogotājam

Veltījums visiem, kas saka, ka neuzdrošinās nākt uz jogu tikai tāpēc, ka jūtas tam par stīvu un ir pilnīgi neelastīgi!

Šī būs mana atzīšanās: es neesmu elastīga jeb fleksibla. Pat neskatoties uz to, ka es praktizēju jogu jau kopš 2006.gada. Pat neskatoties uz to, ka bildē redzi, ka esmu apķērusi savu pēdu ar abām rokām. Es nespēju izpildīt graciozo pozu ar nosaukumu “Dejojošais Šiva”, es nespēju pat iztaisnot kāju, ja paceļu to paralēli grīdai un uz tiem, kas izpilda špagatu, es varu tikai noskatīties no malas un sapņot, ka varbūt kādā nākamajā dzīvē. Pat arī tad, kad es praktizēju apmēram 5 reizes nedēļā pēdējos 3 gadus. Daudziem ir priekšstats, ka cilvēks, kurš ir aktīvs jogotājs, apguvis to pie zinošiem pasniedzējiem (un pat Indijā), kuram ir OM zīmes tetovējums, dažkārt smaržo pēc vīraka un nēsā rotas ar jogai raksturīgu simboliku un vēl arī pasniedz jogu citiem cilvēkiem, ir jāspēj plūstoši un eleganti aizlikt savu kāju aiz kakla. Vai nu vismaz pilnu plaukstu pielikt pie grīdas noliecienā uz leju no stāvus pozīcijas. Bet nē, nē un nē. Tas nav par mani!

Manam ego tas, protams, nepatīk! Tomēr pamazām esmu nonākusi pie izpratnes, ka mana ķermeņa ierobežotās spējas neko neliecina par mani kā par jogas praktizētāju, par manām jogas zināšanām, par mani kā cilvēku. Un patiesībā mana nespēja izpildīt krutās jogas pozas, liek man praktizēt jogu ar daudz lielāku sava ķermeņa un elpas apzināšanos un maigāku attieksmi pret sevi pašu.  Un tas man nav nācis viegli! Mans ego ir krietni paārdījies, kad kāda no manu jogas nodarbību apmeklētājām ar neslēptu un gana sašutušu izbrīnu pārjautāja: “..un Tu nestāvi uz galvas???” Nē, es nestāvu uz galvas! Pat situācijā, kad sava ego dēļ šo pozu esmu apguvusi un izpildīt es to varu, tomēr es to nedaru. Es ātri vien sapratu, ka mans ķermenis tam nav gatavs. Jā, es varu to izpildīt, bet tādējādi es nodaru pāri savam ķermenim. Es apzinos un pieņemu sava ķermeņa vājās vietas (pleci un kakls ir viena no tām), man pietiek prāta nepildīt vienu vai otru pozu tikai tāpēc, ka mans ego, manis pašas un citu pieņēmumi par to, kādai jābūt jogas pasniedzējai, mani dzītu uz priekšu. Ja es nerespektēju sava ķermeņa signālus, es savainoju sevi. Un esmu piedzīvojusi gan pārstieptus hamstringus (augšstilbu aizmugurējās daļas muskuļi), gan plaukstu locītavu sāpes, gan sāpošu galvu nedēļām ilgi. Un paldies par šo pieredzi, bet vairs es to nevēlos! Šī pieredze man ir devusi vēl lielāku sava ķermeņa apzināšanos, iepazīšanu un spēju to godāt! Turklāt, arī zināšanas, kā ar šādām traumām tikt galā un kādas ir alternatīvas, lai es sasniegtu efektus, ko sniedz viena vai otra poza. Tas ir ļāvis man būt daudz iejūtīgākai pret maniem jogotājiem, kas  nāk pie manis uz nodarbībām. Un pat vēl vairāk – es nereti atgādinu pat neiet līdz savām robežām, kur nu vēl pāri tām. Gluži pretēji – nesacensties ne ar kādu citu zālē esošo un pat ne ar sevi pašu. Jo tas, kas parasti dzen uz priekšu, ir mūsu ego, mūsu prāts, kas ir pieradis pie viedokļa: “vairāk, tālāk, stiprāk”. Uz jogu neattiecas termins – no pain, no gain (nav sāpju, nav sasniegumu). Jogas uzdevums ir nevis, lai apliecinātu, cik spējīgs vai fleksibls ir ķermenis, bet daudz, daudz kas vairāk.

• Nesalīdzini sevi ar superskaistajiem jogas video, kurus redzi sociālajos tīklos! •

Ikviens jogas pasniedzējs Tev apstiprinās, ka vistipiskākais cilvēku attaisnojums, kāpēc nenāk uz jogu, kaut paši to vēlētos ir: “Ah, mans ķermenis ir pārāks stīvs!” Tas ir paradoks! Jau šajā mājas lapā kādā citā rakstā esmu pieminējusi, ka tas ir tieši tāpat, kā teikt, ka Tu neiesi dušā, jo esi pārāk netīrs. Tas ir interesanti un nedaudz skumji, ka valda uzskats, ka jogu var praktizēt tikai elastīgie un, ka jogas būtība vispār ir elastība. Domāju, tas ir iemesls, kāpēc liela daļa cilvēku tā arī neuzdrošinās pārkāpt pāri jogas zāles slieksnim. Un jāatzīst, es nespēju šos cilvēkus nosodīt, es viņus pat ļoti labi saprotu. Kāds no jums, lasot šīs rindas, nesapratīs par ko es vispār runāju, apgalvojot, ka es pati neesmu gana fleksibla. Ir cilvēki, kas uz šo manu argumentu, pieliek rādītājpirkstu pie deniņiem. Jā, es pieņemu, ka kāds varētu mani apbrīnot, kas es varu noliekties tā vai šādi. Bet nu c`ommon, tomēr jau daudzie jogas prakses gadi ir krietni mainījuši mana ķermeņa fiziskās spējas. Arī es reiz biju buratīno tipa cilvēks. Un atrasties vienā zālē ar super elastīgām esošām vai bijušajām dejotājām un dāmām, kurām senākā vai nesenākā pagātnē ir bijusi saistība ar mākslas vingrošanu vai vienkārši cilvēkiem, kurus daba ir apveltījusi ar hiperfleksibilitāti (un tas ne vienmēr ir ieguvums) un vēl arī priekšā esošais jogas pasniedzējs, kurš liek noliekties vēl zemāk un zemāk, var šķist gana liels un dažkārt pat pazemojošs šķērslis, lai atnāktu uz nākamo nodarbību. Es zinu, ko es saku, jo gadiem ilgi es biju tādā situācijā. Gadiem ilgi es biju tas buratīno! Un joprojām arī esmu – līdz ko aizeju uz kādām jogas pasniedzēju tālākizglītības apmācībām vai, ja manas spējas un prasmes salīdzina ar tiem bezdievīgi skaistajiem jogas video, kuri ik pa laikam klejo apkārt sociālajos tīklos. Tie video ir bezgala skaisti, bet es tos neciešu! Neciešu tieši tāpēc, ka liela daļa cilvēku, nevis iedvesmojas no tiem, bet pilnīgi un galīgi atmet ar roku, jo saprot, ka viņam vai viņai ko tādu dzīve nekad nesasniegt. Kā arī tas nostiprina pārliecību, ka tikai tādā fiziskajā formā – tik tieva, tik elastīga – var ieiet jogas nodarbību zālē. Tikai nepamanīts paliek fakts, ka tā ir gadiem, gadiem ilga prakse, treniņi vairāku stundu garumā dienā (izklausās pēc profesionāla sporta, vai ne?) un visbiežāk deju vai mākslas vingrošanas vai tieši jogas treniņi kopš bērnības. Reiz mana māsīca man piezvanīja ar sajūsmu balsī, ka viņa ir bijusi ar ajūrvēdu saistītā nometnē, kurā ir bijušas jogas nodarbības un viņai par lielu pārsteigumu izrādās, ka viņa var jogot! Viņa visu savu mūžu bija pārliecināta, ka joga nav priekš viņas, ka viņa it nekad nespēs neko tādu darīt, jo viņa nav ne tik slaida, ne tik kustīga, ne tik elastīga. Bet izrādās, ka tie ir lieli, dziļi un nepatiesi maldi! Un kā Tev šķiet, kur viņa sasmēlās tādu pārliecību, ka viņa nekad nespēs apmeklēt jogas nodarbības?

• Un kāpēc vispār tā elastība ir vajadzīga? •

Ķermenis ir enerģijas taupīšanas eksperts. Ķermenis nepatērē enerģiju tam, kam tā nav vajadzīga. Viss ko Tu neizmanto, iet zudumā. Tu tak zini, cik ātri pazūd muskuļu masa līdzko pārtrauc sportot. Piemērs, kas mani pārliecina par šāda apgalvojuma patiesību – cilvēki, kas dodas kosmosā, nepiedzīvo zemes gravitācijas spēku un viņi stipri mazāk pavada laiku vertikālā pozīcijā. Vertikālā pozīcijā cilvēku notur skelets, tātad kauli. Kosmonauti pavadot 2-3 nedēļas kosmosā, zaudē 20-30% kaulu blīvumu, jo ir bezsvara stāvoklī. Ja nav gravitācijas, nav nepieciešami spēcīgi kauli. Jo mazāk Tu pievērsīsi uzmanību tam, lai uzturētu sava ķermeņa elastību, jo stīvāks kļūs ķermenis. Lūk, kāpēc Tev IR jānodarbojas ar jogu vai vienkārši jāpastiepjas, ja apgalvo, ka esi stīva.

Elastība ir nepieciešama, nevis lai iegūtu kādu superspēju un ekstrēmu fleksibilāti, bet, lai Tu baudītu savas ikdienas aktivitātes darot dārza darbus, dejojot, spēlējoties ar bērniem vai skrienot. Jo mazāk elastīgs ir ķermenis, jo lielāka iespēja gūt traumas. Tavu saišu elastība Tev noderēs, ja ikdienā ir jāveic kāda asa, neparedzēta kustība, piemēram, ja no galda malas krīt glāze un Tava automātiskā refleksa līmeņa reakcija ir mesties, saliekties un izliekties, lai tik Tu paspētu to noķert. Šādas neparedzētas un ātras kustības var radīt sastiepumus un izmežģījumus, ja Tavas saites nav gana elastīgas. Arī gadījumos, ja Tava muskuļu masa ir iespaidīga, labi trenēta, bet neveic stiepšanās vingrojumus, traumu risks ir daudz lielāks. Tiem, kuri trenējas, tas ir īpaši svarīgi, jo aktīva fiziskā slodze padara Tevi stīvāku. Īpaši jebkas, kas ir saistīts ar kustībām, kas atkārtojas, tādām kā skriešana, riteņbraukšana. Skrējējiem izmežgītas potītes un sastiepti muskuļi ir tipiskas traumas.

Gandrīz ikviens, kurš ienāk jogas zālē, vēlas kļūst daudz elastīgāks. Bet tas, ko patiesībā cilvēks ar to domā ir: “es vēlos kļūt daudz brīvāks savā ķermenī”. Pēc labas izstiepšanās (un pat tikai izstaipīšanās), cilvēks jūtas daudz atslābinātāks un ķermenis tāds kā vieglāks un atvērtāks. Sajūta ir “ahhh, cik es labi jūtos!”

Ja izpildot noliecienu uz leju no stāvus pozīcijas, Tu domā tikai par saviem savilktajiem uz stīvajiem augšstilbiem, tas rada nepatiku un neapmierinātību ar sevi un savām iespējām. Ja tu šādā pozā mācīsies, kā novietot un spiest savas pēdas grīdā, kā līdzsvarot savus gurnus virs pēdām, kā aktivizēt sēžas muskuļus un sēžas kaulus, kā kļūt daudz apzinātākam un klātesošākam tajā ko dari un tad ar apzinātību un prātu strādājot pie šīs pozas, Tavs ķermenis kļūs ne vien elastīgāks, bet arī daudz viedāks. Un tas ir jogas mērķis!

P.S. Vēl kāds mīts, kas mani reiz nogāza no kātiem, kuru es pat nekomentēšu. Tas gan bija jau gadus atpakaļ, bet reiz es satiku paziņu un pastāstīju, ka tagad es pasniedzu jogu. Viņa man pajautāja, vai es redzot auras. “Nē, es neredzu auras” – bija mana atbilde. Liels bija mans pārsteigums, kad viņas reakcija bija: “Kā Tu pasniedz jogu un neredzi auras?!” Ko???? Es neatceros, ko es viņai atbildēju, bet pieņemu, ka mans šoks bija tik liels, ka es nespēju atbildēt neko sakarīgu vispār.

Foto: Toms Bricis